Modernisms arhitektūrā: Piecas raksturīgas iezīmes, kas mainīja pasauli

Modernisma sākums un attīstība Eiropā

Modernisms arhitektūrā aizsākās 20. gadsimta sākumā kā radikāla kustība, kas atteicās no vēsturiskajiem stiliem un dekorācijām, aizstājot tos ar jaunu filozofiju – “forma seko funkcijai” (form follows function). Šis virziens radās industriālās revolūcijas un jaunu materiālu – tērauda, dzelzsbetona un stikla – plašākas izmantošanas rezultātā. Modernisms kļuva par dominējošo arhitektūras stilu Eiropā un pasaulē, īpaši starpkaru periodā un pēc Otrā pasaules kara.

Tādi ievērojami arhitekti kā Valters Gropiuss, Le Korbizjē un Ludvigs Mīss van der Rē veidoja kustības idejisko kodolu, ietekmējot gan sabiedrisko būvju, gan dzīvojamo māju arhitektūru visā pasaulē. Eiropā īpaši nozīmīga bija Bauhaus skola, kas kļuva par modernisma “inkubatoru”.

Piecas raksturīgas iezīmes modernisma arhitektūrā

Funkcionalitāte kā prioritāte

Modernisma ēkas tika plānotas, vadoties pēc to funkcijas – telpu izkārtojums, forma un izmēri kalpoja praktiskām vajadzībām. Dekoratīvi elementi tika uzskatīti par liekiem. Arhitekti tiecās radīt tīras, saprotamas un praktiskas formas.

Minimālisms un ornamentu noraidījums

Atšķirībā no iepriekšējiem arhitektūras stiliem, modernisms atteicās no liekām detaļām un greznuma. Devīze “less is more” (mazāk ir vairāk) kļuva par modernisma simbolu. Fasādes kļuva vienkāršas, gludas, bieži balta vai pelēka toņa.

Jaunu materiālu un tehnoloģiju izmantošana

Modernisti plaši izmantoja jaunus materiālus – dzelzsbetonu, tēraudu, stiklu. Tika ieviestas tādas inovācijas kā aizkaru sienas (curtain walls), lentveida logi (ribbon windows) un plakanie jumti. Tas pavēra jaunas iespējas ēku struktūrām un fasāžu dizainam.

Atklāts plānojums un gaismas pielietojums

Modernisma ēkās tika ieviests atvērts plānojums – telpas bija gaisīgas, savienotas un elastīgas. Liela uzmanība tika pievērsta dabiskā apgaismojuma ienākšanai, izmantojot plašus logus, stikla sienas un pat iekšpagalmus.

Internacionālais stils un universālas formas

Modernisms nebija lokāls stils – tas izplatījās visā pasaulē un ieguva nosaukumu “International Style”. Arhitekti centās radīt universālas formas, kas būtu saprotamas un pielietojamas dažādās valstīs, klimatiskajos apstākļos un sabiedrībās.

Izcilākie piemēri

• Villa Savoye (Le Corbusier, Francija) – modernisma klasiķis, kas iemieso ideālu funkcionālisma mājokli.

• Bauhaus ēka (Valters Gropiuss, Vācija) – mācību iestāde un modernisma manifestācija.

• Barcelona paviljons (Mīss van der Rē, Spānija) – tīru formu un augstas kvalitātes materiālu apvienojums.

• Dailes teātris (Marta Staņa, Latvija) – izcils padomju perioda modernisma piemērs Latvijā.

• Royal College of Physicians (Denys Lasdun, Lielbritānija) – britu modernisma paraugs.

Kopsavilkums

Modernisms arhitektūrā ir ne tikai stils, bet arī domāšanas veids – par ēku kā racionālu, funkcionālu un estētiski tīru risinājumu. Tas ietekmēja ne vien pilsētvides ainavu, bet arī sabiedrības attieksmi pret dzīves telpu.

Šodien, postmodernisma un ilgtspējīgas arhitektūras laikmetā, modernisma mantojums joprojām ir aktuāls – tā vienkāršība, racionalitāte un formas loģika atkal tiek vērtēta augstu.

Saites

• RIBA par modernismu

• Getty Institute: What Is Modern Architecture?

• Latvijas Nacionālā enciklopēdija par modernismu